Šis materiāls, plašāk zināms kā ūdens stikls, ir neorganisks polimērisks savienojums, ko iegūst, kausējot nātrija karbonātu un silīcija dioksīdu. Ģeotehniskajās pielietojumos tas pastāv kā koloīdā šķīduma veidā ar viskozitāti, kas parasti svārstās no 50 līdz 200 mPa·s (centipoizēm), un silīcija moduli starp 2,0 un 3,5, kas nosaka tā gelēšanas laiku un strukturālos īpašumus. Ūdens šķīdumā ir nātrija oksīds (Na₂O) un silīcija dioksīds (SiO₂) precīziem attiecībā, ar cietvielu saturu, kas parasti ir starp 30% un 40% pēc svara. Šis polimērs izceļas ar izcilām līmēšanas īpašībām, ātru gelēšanas spēju un stipru saistību ar augsnes daļiņām, padarot to neatņemamu mūsdienu ģeotehniskajā būvniecībā.
Šis materiāls, plašāk zināms kā ūdens stikls, ir neorganisks polimērisks savienojums, ko iegūst, kausējot nātrija karbonātu un silīcija dioksīdu. Ģeotehniskajās pielietojumos tas pastāv kā koloīdā šķīduma veidā ar viskozitāti, kas parasti svārstās no 50 līdz 200 mPa·s (centipoizēm), un silīcija moduli starp 2,0 un 3,5, kas nosaka tā gelēšanas laiku un strukturālos īpašumus. Ūdens šķīdumā ir nātrija oksīds (Na₂O) un silīcija dioksīds (SiO₂) precīziem attiecībā, ar cietvielu saturu, kas parasti ir starp 30% un 40% pēc svara. Šis polimērs izceļas ar izcilām līmēšanas īpašībām, ātru gelēšanas spēju un stipru saistību ar augsnes daļiņām, padarot to neatņemamu mūsdienu ģeotehniskajā būvniecībā.